Valdis Krādziņš
DZINTARS

Gaišmatainā meitene ar dzintaru ap kaklu,
Acis mirgo kā dzintara jūŗa. VK
Sestdien, 3. septembrī, Sidnejas latviešu namā melburniete Ilze Švarca lasīja referātu - Dzintars: Latvijas dārgakmens? Viņa ir rotkale un pieredzējusi referente, kas nesen atgriezusies no dzintara pētījumiem Latvijā un Lietuvā. Ar daudz attēliem un piemēriem Ilze atklāja maz zināmus faktus un pacēla interesantus jautājumus. Bija atnācis liels klausītāju pulks.
Dzintars ir ap 40 – 120 miljonu gadu vecs. Dzintaru var atrast vairākās vietās pasaulē, bet vienīgi Baltijas dzintaram ir tik augsts procents sukcinita skābes (succinic acid).


Edmunds Smalkais
ILZE KALNĀRE

Es Dievu lūgt par tevi, tēvu zeme, mācījos
Un tavu druvu šalkšanu un dziesmas klausījos
Zem tavām debesīm es, tēvu zeme, izaugu
Lai tavu krāšņumu un varenību slavētu.
Lai lielā ticībā tev, tēvu zeme, kalpotu
Klejojot pa tīmekli uz ekrāna parādījās raksts par Ilzi Kalnāri, kā autors bija parakstījies kāds Eižens Klucis. To ar interesi izlasīju, jo par viņas pāris dzejoļiem, kas komponēti, par Ilzi Kalnāri vairāk neko nezināju. Domāju, ka neesmu vienīgais ,,nezinītis”, kā tagad Latvijā saka, kādēļ sāku meklēt par dzejnieci tuvāku informāciju, lai ar viņu iepazīstinātu plašāku sabiedrības daļu.

Rakstus pilnībā var atrast laikrakstā Austrālijas Latvietis Nr. 3295

Valdis Krādziņš
RUČS UN NORIE

‘Ručs un Norie’ ir Ināras Kolmanes filma par Norie Tsurutu, antropoloģijas maģistratūras studenti no Japānas un suitu sievu Ruču (Mariju Steimani), kuŗu rādīja 13. augustā Sidnejā. Norie ierodas Latvijā, lai pētītu un rakstītu savu maģistra darbu par suitu novadu Kuldīgas apkārtnē. Drīz izveidojas tuvas gara attiecības starp abām sievietēm. Norie padsmitgados zaudēja savu vecomāti, kas par viņu ļoti rūpējās, un Ručs tagad aizvieto vecomāti.


Juris Krādziņš
VĒRTĪBAS KĀ SAKNES UN IESPĒJAS KĀ SPĀRNI

Šo Sidnejas Latviešu teātŗa sarīkojumu 21. augustā, kuŗa nolūks bija arī ievākt naudu Spodŗa Klauverta fondam, Andris Kariks mūsu pašu dzīvei bija veltījis liecībām ar jautājumu: ko atstāsim un kam? No liecībām, kādas bija viņa rokās, jāatzīmē Lidijas Mednes atmiņu grāmatu Vētras trauktie dziedātājputni, referenta tēva raksti periodikā un atmiņas, kas lasāmas Ulža Āboliņa biografiskā grāmatā, kuŗu viņš pats savā laikā izdeva. Noskaņas radīšanai skaņu aparāts vispirms nospēlēja Saulīt’ vēlu vakarā, kam sekoja Teodora Tomsona deklamācijas un referenta tēva Jēkaba Karika dzejolis par veciem zēniem.

Rakstus pilnībā var atrast laikrakstā Austrālijas Latvietis Nr. 3294